Draudzīgā aicinājuma medaļa Augustam Mešķim

28. janvārī – Kārļu dienā -  jau 20. reizi svinīgā ceremonijā tika pasniegtas Dr.Kārļa Ulmaņa Draudzīgā Aicinājuma medaļas un Goda diplomi piecās nominācijās. Balvas saņēma dažādu Latvijas skolu absolventi, kuri guvuši panākumus starptautiskās mācību olimpiādēs, skolotāji par sasniegumiem skolēnu izglītošanā, mecenāti par atbalstu skolām, sabiedriskie darbinieki un mediji, kuru darbs ir devis ieguldījumu izglītības izaugsmē Latvijā.

Apbalvojamo vidū bija arī Dobeles amatierteātra "Smaids" ilggadējais režisors, Dobeles Valsts ģimnāzijas vecāku padomes aktīvists un viens no ģimnāzijas atsaucīgākajiem tētiem Augusts Mešķis, kurš ir patiesi vērtīgs cilvēks un īstens produktīvas skolas un vecāku sadarbības piemērs.

Viņš ik gadu piedalās Latviešu valodas metodiskās apvienības rīkotās Publiskās runas skates un Skolēnu padomes rīkotās Modes skates žūrijās, kur sniedz jauniešiem padomus retorikas un uzstāšanās prasmju jautājumos. Vēl nesen Mešķa kungs bija vecāku padomes priekšsēdētājs, un viņa vadībā tika iestudēta vecāku un skolotāju kopīga teātra izrāde, kas tika parādīta arī skolēniem. Taču vislielāko pateicību un atzinību mēs vēlētos paust par Teātra trupas vadīšanu Dobeles Valsts ģimnāzijā pilnīgi bez jebkāda atalgojuma: pagājušajā gadā 11. klašu jauniešu vēlme spēlēt teātri bija tik stipra, ka Augusts uzņēmās vadīt šo domubiedru grupu, un kopīgi tika iestudēta nopietna un sarežģīta izrāde. Šogad viņi ar to startēs lielajā skatuves mākslas skatē. Vasarā daži talantīgākie pulciņa skolēni izcili demonstrēja savu radošo garu lielformāta brīvdabas izrādē "Skroderdienas Silmačos", kur darbojās  kopā ar diviem citiem amatierteātriem.

Augusta Mešķa mīlestība uz teātri ir ļāvusi uzplaukt un radoši attīstīties Dobeles Valsts ģimnāzijas jauniešu skatuves talantiem, padarījusi viņus par personībām, kas apzinās savu vērtību, un iemācījusi atklāt, cienīt un pašiem uz savas ādas izbaudīt Latvijas kultūras vērtības.

Kristīne Pakule, Dobeles Valsts ģimnāzijas direktores vietniece

Foto no Augusta Mešķa albuma

Augusts Mešķis (no labās) Draudzīgā aicinājuma apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā kopā ar eksprezidentu Gunti Ulmani, kurš ir Dr. Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma idejas atjaunošanas iniciators.

Teātris skolēnus gan izglīto, gan pilnveido

-          Esmu aucenieks, ieguvis automehāniķa diplomu Kandavā. Man vienmēr ir ļoti paticis mācīties. Esmu beidzis divas reizes Kultūras akadēmijas Režijas fakultāti, gan nepilnu kursu. Pagājušajā gadā Pelčos, Kuldīgas novadā, divas nedēļas mums  bija režisoru kursi. Tie bija superīgi! Tādas jaunas zināšanas nekad nevar iegūt, vienkārši braukājot uz kursiem Rīgā. Es nekad neatsakos no iespējas mācīties.

Dobeles teātrī sāku darboties 1976. gadā.  Režisors bija leģendārais Egons Rozenfelds. Viņš man bija tēva vietā, - elegants, lielisks cilvēks, kurš prata paskaidrot, iemācīt. Kad viņš devās aizsaulē, pāris gadus ar teātri strādāja citi režisori. Tad sāku es, un šogad būs desmit gadu man kā Dobeles teātra režisoram. Pirmā mana izrāde bija "Pašam sava saimniecība".  Pēc tās parādīšanas skatē 2009. gadā man ieteica turpināt kā režisoram. Iestājos Valda Lūriņa kursos Rīgā, un vēl šodien esam labi draugi.  Tā es sāku. Nebija jau vienkārši, jo laikā, kad teātri vadīja Egons, bija pilnīgi cita taktika, pieeja, metodes uz skatuves. Labu laiku nevarēju pieņemt, ka var teātri spēlēt arī citādi. Kursos guvu šo pārliecību, ka vajag nemitīgi apgūt, ieviest ko jaunu. Sekoja daudzas izrādes. Domāju, lielākais amatierteātra "SMAIDS" sasniegums ir pērnvasar izrādītās "Skroderdienas Silmačos". Izrāde ilga trīs stundas, 20 minūtes, piedalījās arī daudz skolēnu no Dobeles Valsts ģimnāzijas – gan aktieru sastāvā, gan deju kolektīvs "Solis". Tā bija lieliska kopības izjūta.

Par sadarbību ar ģimnāziju.  Kad Linda iestājās ģimnāzijas 7. klasē, mani uzreiz ielika vecāku padomē. Pagāja gads, un kļuvu par vecāku padomes priekšsēdētāju, un šo pienākumu veicu trīs gadus.  Tolaik bija ļoti grūti panākt vecāku sadarbību ar skolu. Nezinu, kāpēc tā, bet vecākiem nereti ir vieglāk problēmu gadījumā aizbraukt uz Rīgu vai doties uz pašvaldību, vai pasūdzēties  avīzē vai televīzijai, nevis aiziet uz skolu, pie skolotājiem vai  direktores un problēmu izrunāt,  iespējamo risinājumu atrodot uz vietas.  Tad nu domājām, kā vecākus vairāk pietuvināt skolai. Un uztaisījām  kopīgu izrādi vecākiem un skolotājiem  "Dancis ap mājasdarbu", kur vecāki iejutās skolotāju lomā, bet skolotāji bija skolēni.  Tā izdevās burvīgi, rādījām to skolēniem, un viņi bija sajūsmā. Bija doma šādi turpināt, diemžēl gan vecāku, gan skolotāju aizņemtības un citu apstākļu dēļ tas neizdevās.

Un tad man meita "uzsēdās uz pleciem": tēti, mums skolā vajag teātri! Pagājušajā gadā beidzot šo vēlmi īstenojām. Izvēlējos četras lugas, ko skolēniem piedāvāt. Kā šodien atceros: Pēteris Einbergs bija tas, kurš izvēlējās "Sargeņģeli". Iesākumā man šķita, ka viņiem šī luga būs par sarežģītu, ka viņi nesapratīs. Man ļoti gribējās, lai viņi spēj izdzīvot līdzi galvenās varones domāšanai. Taču es pretī nerunāju: ja gribat, mācāmies! Grupa bija ideāla – uz mēģinājumiem nāca, darbojās. Kad izrāde jau tika spēlēta, sapratu, ka esmu kļūdījies, domādams par viņiem citādāk. Šie jaunieši saprata, ko viņi runā, ko dara uz skatuves. Un šogad 25. maijā mēs rādīsim "Sargeņģeli" novada skolu jauniešu teātru skatē. Man gribas, lai jaunieši izjūt skates gaisotni un atbildību.

Iesākto turpinu ar jauniem skolēniem, kuri ir jau pieteikušies ģimnāzijas teātra pulciņā. Šajā mācību gadā esam paņēmuši komediālu ludziņu, kurā atsevišķos sižetos pasmaidīsim gan par sevi, gan par citiem. Diemžēl ar šo dalībnieku sastāvu strādāt ir sarežģītāk, jo nereti ir atrunas, kāpēc nevar ierasties uz nodarbībām.

Bet kopumā sadarbība ir laba, bērni nāk un grib darboties. Un man ir gandarījums, ka es redzu rezultātu: ir izaugsme skatuves pieredzē, uzlabojas runas prasmes, stāja. Vienlaikus viņi mācās arī skatuves kultūru un nerakstītos teātra likumus.

Būtiska ir trijotnes komunikācija

Uz vaicājumu par sadarbībā ar skolu gūto pieredzi attiecībā uz vecāku kontaktu ar skolu Augusts Mešķis saka:

-          Slikta attieksme pret skolu bērnam veidojas, ja ģimenē ierastas ir, piemēram, šādas sarunas: "Nu, meitiņ, pastāsti man, ko tev tā dullā skolotāja teica! Ko tu to muļķi klausies..." Tātad mājās ir jau izlemts, ka skola un skolotāji ir noniecināmi. Bērniem ir jāmāca, ka skola nav tā vieta, kur bērnus audzina. Audzina viņus sabiedrība un māja. Skola ir vieta, kur bērnu māca. Tāpēc bērnam var nepatikt skolotāja izskats vai kādas rakstura īpašības, bet viņam ir jāciena skolotājs par tām  profesionālajām zināšanām, ko tas viņam sniedz.

Diemžēl pārsvarā vecākiem ir lielāka ticība saviem bērniem, nevis skolai. Bet ir taču tik daudz iespēju -  atvērto durvju dienas, individuālas tikšanās ar skolotājiem -, lai attieksme pret skolu veidotos objektīva. Būtiska ir  trijotnes - skolas, vecāku un skolēna - savstarpējā komunikācija. Tad ir sapratne, uzlabojas savstarpējās attiecības, arī skolēna sasniegumi un motivācija mācīties. Jebkurš no mums – gan vecāki, gan bērns, gan skolotājs – var kļūdīties. Bet, tiekoties kopīgās sarunās, viss ir atrisināms. Taču viena daļa uz vecāku sapulcēm vai pārrunām neiet, e-klasē mēnešiem neieskatās.  Es nesaprotu šo attieksmi: kā var neinteresēt, kā bērnam klājas skolā. Un vecākiem arī derētu ielāgot:  nedz veikalā, nedz uz ielas nav īstā vieta, kur risināt sava bērna izglītošanās vai uzvedības problēmas skolā.

Domāju, ģimnāzijā šādas problēmas nav tik raksturīgas, un tomēr. Piemēram, mēs vecāku padomē runājām par skolēnu formām. Vai tiešām grūti to formas svīteri vai jaciņu no rīta uzģērbt? Mamma saka: - Es jau mudinu ģērbt, bet vīrs izmet: "Priekš kam tev to s***u vajag vilkt mugurā?!"... Kāda tad var būt bērna attieksme pret skolas formu?... Gribētos arī, lai vecāki saprastu, ko nozīmē klasisks apģērbs, kas ir svētku tērps, lai arī bērni mācītos atšķirt ikdienas apģērbu no svinīgāka, nozīmīgāka vai atbildīgāka pasākuma drēbju kārtas. Mēs ar teātra pulciņa dalībniekiem par to runājam, jo tas ir svarīgi.

Ar Augustu Mešķi tikās laborante Sarmīte Rone