Kompetenču pieeja = akcentu maiņa, sadarbība, mācīšana domāt un vēl...

- Projektu paredzēts ieviest piecu gadu laikā. Pirmie eksāmeni atbilstoši tai plānoti 2020./2021. mācību gadā, - saka Elita Freija un atzīst: - Process nav viegls. Taču ledus ir sakustējies. Kad es savulaik atgriezos no Amerikas, pilna ideju un vēlmju tās īstenot, mani nekur nesadzirdēja. Šobrīd jau ir citādāk. Es semināru allaž sāku ar Dilana Viliamsa (Dylan Wiliam) vārdiem: "Ikvienam skolotājam ir jāuzlabo savs sniegums nevis tāpēc, ka viņi nav pietiekami labi, bet tāpēc, ka viņi var būt vēl labāki." Pretējā gadījumā cilvēki to nereti uztver kā aizvainojumu, ar attieksmi, ka "mēs jau tā darām". Bet, šādi apgalvojot, tomēr viņi nesaprot, ka ir lietas, ko mēs tomēr vēl nedarām.

Kāpēc ir vajadzīga jaunā pieeja? Pirmām kārtām tāpēc, ka ir mainījusies dzīves situācija. Ir 21. gadsimts, ir mainījies skolēns, un pastāv uzskats, ka pēc 1984. gada dzimušie ir digitālā paaudze. Šie cilvēki, jaunieši ir citādāki. To izjutu pati, pēc četru gadu pārtraukuma atkal atgriežoties skolā. Šajā laikā es biju iepazinusi biznesa vidi, sapratu, kas sagaida mūsu pašreizējos skolēnus, kad viņi ieies darba tirgū. Tur neprasīs, ko tu vari vai nevari, tev būs jāizdara tas, kas tiek prasīts, lai tu tajā vietā varētu pastāvēt, nevis atrunāsies, kā to bieži vien daudzi dara, un nevienu neinteresēs, kā tu to paveiksi.

Otrām kārtām – mēs esam Eiropas Savienības daļa, tāpēc arī uz mums attiecināma 21.gadsimta spēju un prasmju ietvarprogramma, kas nosaka galvenās lietas, kas skolā iemācāmas. Un tie nav tikai fakti un formulas, jo dzīvojam milzīga informācijas apjoma laikā, kad jau jāsāk ļoti uzmanīgi revidēt un analizēt, kuru informāciju ir vērts un vajag iegaumēt. Aktuālāka ir prasme informāciju operatīvi atlasīt, izvērtēt un apstrādāt. Tāpēc lielāka uzmanība pievēršama tādām prasmēm kā kritiskā domāšana, problēmu risināšana, radošums un inovācija, komunikācija un sadarbība. Ja mēs turpinām strādāt tradicionāli, tas neizdosies. Mehāniski dodot zināšanas, mēs faktiski nekādas zināšanas neradām. Nesen izlasīju šādu Agnijas Kempeles, kura ir  franču valodas skolotāja un direktora vietniece izglītības jautājumos tautskolā "99 Baltie zirgi" Ikšķiles Brīvajā skolā, apgalvojumu. Negatīvs piemērs kritiskās domāšanas veicināšanai ir visiem labi zināmais Antuāna de Sent-Ekziperī darbs "Mazais princis". Diemžēl šajā darbā lasītājs viegli un ātri uztver autora viedokli un nolemj, ka pareizi ir domāt tāpat kā autors. Bet, kā rakstījis amerikāņu filozofs un izglītības teorētiķis Džons Djūijs (,John Dewey), domāt tāpat kā autors nav domāt. Domāt nozīmē izteikt tikai savas domas. Mazliet ekstrēmi, bet tas liek aizdomāties: cik daudz mēs klasē atkāpjamies no saviem viedokļiem, ļaujam domāt skolēniem, veicinām, mudinām viņus domāt pašiem? Skolēni ļoti ātri pierod pie tā, ka viņiem neliek domāt.

Galvenais kompetenču pieejas izpratnē ir akcentu maiņa, sadarbība, mācīšana domāt un radīt, atbildēt pašiem par savām zināšanām un mācīties mācīties. Tātad nevis skolotājs nodod zināšanas, bet ar jautājumiem, sarunu, analīzi aktivizē skolēnus, tēlaini sakot - skolotājs vairs nav klases centrālā persona. Skolotājs vada darbu, bet vairāk darbojas skolēni.

Darbojoties projektā, esmu vērojusi mācību stundas, kur skaidri redzams, kā skolotājam, cenšoties ieviest jaunās darba metodes, tomēr strādājot tradicionālā stilā, tas neizdodas. Savukārt citās stundās, kur vairāk darbojas skolēni paši, bet skolotājs ir tikai padomdevējs, viņi savstarpēji sadarbojas, un atdeve ir gluži cita. Man pašai bija pārsteigums, ka mūsu skolēni bieži vien pat nesarunājas. Viņi vairāk laika pavada virtuālajā vidē, nekā interesējoties viens par otru. Bet bez sadarbības, komunikācijas prasmēm lielajā dzīvē, biznesā sasniegumu nebūs. Kur tad jaunie cilvēki to iemācīsies, ja ne skolā?

Dažkārt skolotāji un vecāki neizprot, ka kompetenču pieeja nenozīmē radikālas izmaiņas mācību procesā. Nekas jau nemainās. Dziļā mācīšanās, par kuru runājam kompetenču pieejas sakarā, ir kvalitatīvāka pieeja mācību procesam. Tās galvenie elementi ir SR – sasniedzamais rezultāts, jēgpilni uzdevumi, AS – kvalitatīva atgriezeniskā saite un MM – mācīšana mācīties. Tātad skaidri noteikta mācību stundas struktūra: sākumā skaidri definēts stundā sasniedzamais rezultāts, seko skolotāja sagatavoti jēgpilni uzdevumi, kuru izpilde ved uz šo rezultātu, ik pēc laika noskaidrojot skolēnu izpratni (AS), lai izvērtētu, vai stundas darbs norit vēlamajā virzienā.

Un būtiskais aspekts – mācīšanās mācīties. Skolēni nereti pat nezina, kā ir pareizi mācīties. Tāpēc ir svarīgi zināt atšķirības starp dažādiem uztveres tipiem, lai pārzinātu stratēģijas, kā ar konkrēta tipa cilvēkiem strādāt. Tas ir būtiski arī kompetenču pieejā: mēs nevis liekam visai klasei atvērt grāmatas un rakstīt uzdevumu, bet raugāmies, kas mums sēž pretī, un mēģinām katram piemeklēt attiecīgo mācīšanas veidu. Jā, tas nav viegli, ir darbietilpīgi, izklausās ideālistiski. Bet kompetenču pieejā nozīmīgs ir uzskats, ka skolēns nevar iet tālāk, iekams viņš nav sapratis mācīto.

Skolotāju attieksme pret jauno pieeju nav viennozīmīga. To pierāda redzētais projekta pilotskolās. Vai līdzšinējās pieredzes bagātie skolotāji var un grib ko mainīt? Es domāju, ka darba metodes mainīt var vienmēr. Kompetenču pieeja ļauj eksperimentēt, skolotājs savu klasi var uztvert kā laboratoriju. Ir vajadzīga vien vēlme mainīties. Jā, ir mācību priekšmetu standarti. Bet vai, ar tradicionālajām metodēm strādājot, skolēniem viss iemācāmais ir arī apgūts? Daudzi mācās tikai, lai nokārtotu pārbaudījumu. Mēs, skolotāji, "dzenam" mācību programmu. Bet rezultātā – zināšanu un prasmju pietrūkst. Turklāt mūsdienu skolēns, kā jau iepriekš uzsvēru, tikpat daudz un vēl vairāk informācijas atrod citos kanālos. Kompetenču pieejas centrā ir skolēns, kuram šīs pieejas iznākumā ir jāiegūst dzīves prasmes un kompetences, vēlme pašam domāt un atrast gan vajadzīgās zināšanas, gan situāciju risinājumus, gan jāapzinās atbildība par savu izvēli.

Sagatavoja laborante Sarmīte Šmite

Autores foto