Krista Kristiāna: - Tikai, zinot savu pagātni, varam konstruēt stabilu nākotni

12. A2 klases skolniecei Kristai Kristiānai Kristapsonei šis mācību gads ir īpaši saspringts, tāpēc viņa atzīst, ka ir jūtams nogurums. Taču mērķtiecība, ko Krista uzskata par vienu no savām galvenajām rakstura iezīmēm, palīdz tikt galā ar visu.

- Šogad esi piedalījusies vairākās olimpiādēs, konkursos novadā un valstī.  Kā veicās?

- Novadā piedalījos vēstures, latviešu valodas, bioloģijas olimpiādē, divos bioloģijas konkursos – "Homines 2018" (arī valsts mērogā) un "Pazīsti savu organismu". Piedalījos valsts olimpiādēs vēsturē un latviešu valodā. Vēsturē ieguvu trešo vietu. Latviešu valodā, ņemot vērā, ka man šī bija pirmā reizē valsts līmenī, arī veicās diezgan labi – ieguvu 55 punktus, kas ir samērā tuvu atzinībai.

- Kāpēc tava izvēle ir vēsture, latviešu valoda?

- Latviešu valoda, gramatika, man pamatskolā īpaši nepadevās, bet ļoti patika literatūra. Pārnākot uz ģimnāziju pēc Dobeles Kristīgās pamatskolas, sapratu, ka man patīk rakstīt un  kādreiz varbūt varētu kļūt par rakstnieci, tāpēc gramatikai pievērsos daudz vairāk. Tas laikam ir tas brīdis, kad apzinies savu mērķi un saproti, ka tā sasniegšanai ir jāstrādā. Tad arī ir rezultāts. Es negaidīju, ka mani uzaicinās uz valsts olimpiādi latviešu valodā.

Savā izvēlē esmu ilgi svārstījusies starp vēsturi un bioloģiju. Tās ir ļoti atšķirīgas jomas, kas man ļoti interesē. Tomēr šajā mācību gadā izlēmu, ka visus spēkus koncentrēšu vēsturei, jo ar to gribu saistīt savu nākotni. Bioloģija diemžēl palikusi otrajā plānā.

- Kas tevi saista vēsturē?

- Tikai, zinot savu pagātni, mēs varam konstruēt stabilāku nākotni. Man patīk, ka varu atskatīties notikumos, tos analizēt saistībā ar mūsdienām. Salīdzinot ar citām zinātnēm, vēsture ir diezgan radoša, kurā nav, kā cilvēki bieži vien uzskata, tikai sausi fakti, bet ir arī cilvēciskais faktors, un ir iespēja to pētīt. Zinu, ka studēšu Latvijas universitātes Vēstures fakultātē, un visvairāk man interesē kultūras mantojuma izpēte.

- Tu esi piedalījusies arī Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres vidusskolēnu darbu konkursā "100 vēstures mirkļi novadā – vietas un cilvēki".

- Arī tajā veicās ļoti labi. Pirms piedalīties, biju domājusi, ka būs jāiegulda liels darbs, temata izstrāde jāsāk no nulles. Taču vēstures skolotāja Smiltniece iedvesmoja mani, rosinot izmantot manu pagājušā gada zinātniski pētniecisko darbu. Tā arī darīju, sagatavoju to kā populārzinātnisku rakstu "Skolotājs Dobelē – 1951-1955 un 2001-2005", un tiku uzaicināta uz konkursa noslēguma finālu. Tajā tika demonstrēta videofilma par labākajiem darbiem, bija iekļauts arī mans. Gandarījums ir liels, jo savu darbu izstrādāju viena pati, kurpretī daudzi citi finālisti bija darbojušies grupās.

- Ģimnāzijā ir ievērotas arī tavas radošās prasmes latviešu valodā. Bija jauks teksts apsveikumā skolotājiem Žetona svētkos. Vai pašas literārie darbi top regulāri?

- Man patīk brīvajā laikā rakstīt dzeju. Tas gan ir ļoti personisks process, tāpēc  citiem šīs rindas nelasu. Jā, arī poētiskajā kafejnīcā nepiedalījos, jo vēl nejutos tam gatava. Bet labprāt uzrakstu, ja ir vajadzīgs kāds veltījums, apsveikums. Manuprāt, literāra darbošanās vienmēr var būt kā papildus nodarbe.

- Vai ir kāds autors, kura darbi arī motivējuši pievērsties literārām izpausmēm?

- Motivāciju pašai vairāk atvērties un rakstīt sniedza jauns latviešu autors, jelgavnieks Henriks Eliass Zēgners. 2013. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums "Elementi". Mēs satikāmies dzejas vakarā Jūrmalā, kur viņš stāstīja, ka pirmie dzejoļi tapuši jau skolas laikā un arī viņam ir bijis grūti tos parādīt citiem. Tad viņš atklājis sevi portālā satori.lv un arī izdevis savu krājumu. Tas man šķita ļoti iedvesmojoši, ka tik jauns cilvēks var tik daudz sasniegt.

- Mācību gads tuvojas beigām. Kā jūties?

- Esmu diezgan nogurusi. Bet jāsāk gatavoties eksāmeniem. Manas prioritātes ir eksāmeni vēsturē un latviešu valodā. Cenšos iespējami plānot savu laiku un ceru, ka būs labi.

-          Ko tev ir devuši šie trīs gadi Dobeles Valsts ģimnāzijā?

-          Manuprāt, esmu kļuvusi daudz pašpārliecinātāka. Nenoliedzami, ģimnāzijā pavadītais laiks ir devis daudz vairāk iespēju, veidu, kā izpausties un sevi pilnveidot.

-          Paldies par sarunu! Lai izdodas piepildīt ieceres!

Sagatavoja laborante Sarmīte Šmite

Autores foto

atpakaļ
Jautājumi, komentāri par rakstu